Iepriekšējā rakstā Bērnu slimnīcas fonda, Latvijas Vecmāšu asociācijas un Dzemdību nama fonda realizējamā projekta “Mazaizsargātas sabiedrības grupas-nepilngadīgo grūtnieču interešu aizstāvība, veidojot valsts atbalsta sistēmu, II posms” ietvaros noskaidrojām, ka “Lai mēs spētu jaunietei dot cerību un iespējas uz labu nākotni, kurā viņa pati vai kopā ar bērna tēti varēs aprūpēt un izaudzināt savu bērniņu, ir jārada plaša un stipra atbalsta sistēma, kura aptver: nepilngadīgās grūtnieces veselības aprūpi, psihoemocionālo un sociālo atbalstu, izglītošanas un apmācību pasākumus un iespējas turpināt izglītību skolu sistēmā abiem vecākiem. Ir jānodrošina psihoemocionālais un juridiskais atbalsts arī nepilngadīgo jauniešu vecākiem.”
Šoreiz rakstu sērijā piedāvāsim kādas tikko kā pilngadīgās māmiņas Danielas un viņas dzīves biedra, meitiņas tēva Dāvja, kuri šobrīd audzina 3 mēnešus veco meitiņu, pārdomas par to, kas no saņemtā atbalsta bijis pietiekami un kvalitatīvi, bet kas ļoti pietrūcis. Jāmin, ka Daniela ir viena no tām jaunajām sievietēm, kurai ir paveicies – viņa nav viena šajā plašajā pasaulē, viņu atbalsta vecāki.
Gatavojoties intervijai, uzdodamo jautājumu skaits nesagādāja nekādas raizes – to bija vairāk nekā vienā īsā rakstā iespējams iekļaut. Plānojot un rakstot savas pārdomas un interesējošos jautājumus, attapos, ka strādāju ar pieņēmumiem par notikušo. Piemēram, biju pieņēmusi, ka tik jauni vecāki mazuli nav plānojuši. Tikko kā atskārtu šo nepatīkamo ieradumu, papildināju un izmainīju uzdodamos jautājumus un interviju sāku ar sekojošo: “Vai jūsu mazulītis bija plānots?”. Un šoreiz atbilde bija “JĀ!”
Un šeit arī mūsu tālākā saruna:
Kas jūs – divus tik jaunus cilvēkus (Danielai grūtniecības laikā palika 18, bet Dāvim ir 17 gadi), ar nepabeigtu izglītību, pamudināja plānot mazulīti? Vai nebija bailes?
Sākumā bija diezgan bail. Visvairāk par to, ka netiksim galā ar mazulīti. Dāvis saka, ka bijām jau ilgāku laiku kopā un viņš vēlējās ar mani kopā veidot ģimeni, gribēja būt jauns tētis. Es arī vēlējos būt jauna mamma, jo, mūsuprāt, jauniem vecākiem ir daudz enerģijas un mēs augam un mācāmies kopā ar savu bērniņu.
Kāda izskatījās jūsu ikdiena brīdī, kad uzzinājāt, ka pieteicies mazulis?
Abi dzīvojām Rīgā un strādājām, bet neilgi pēc tam Dāvis zaudēja darbu. Kad pienāca dekrēta atvaļinājums, pārcēlāmies pie maniem vecākiem uz Balviem.
Kādas bija jūsu izjūtas, kad ieraudzījāt pozitīvu grūtniecības testu?
Bijām priecīgi satraukti un mazliet pārsteigti.
Kāda rīcība sekoja no jūsu puses? Kur vērsāties pēc palīdzības?
Sākumā devāmies uz vietējo poliklīniku Bolderājā, kur personāla attieksme un darbības nebija mums pieņemamas, ginekoloģe ar mani runāja augstprātīgā tonī un kaunināja mani. Sapratu, ka šeit gaidīto palīdzību nesaņemšu un devos uz Rīgas Dzemdību namu, kur tiku iepazīstināta ar vecmāti, kura tālāk rūpējās par mani un manu gaidāmo mazulīti. Jutu, ka šeit mana veselība rūp gan vecmātēm, gan ārstiem, kurus sastapu sonogrāfijas laikā. Man tika izskaidrots viss, kas notiek ar mani, manu mazulīti. Pēc 32. grūtniecības nedēļas mani turpināja uzraudzīt Valmieras dzemdību nodaļas personāls, ar kuru ciešā saziņā bija mana aprūpes vecmāte no Rīgas. Vēlējos turpināt aprūpi Rīgā, bet tālais ceļš un ar to saistītās izmaksas lika pieņemt lēmumu turpmāk novēroties Valmierā, kur arī piedzima mūsu meitiņa.
Kas bija lielākie izaicinājumi un problēmas, ar kurām saskārāties grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā?
Visgrūtākais bija sadzīvot ar krasām garastāvokļa maiņām un uztraukumu par to, vai ar bērniņu viss ir kārtībā. Grūtniecības beigās visvairāk uztraucos, jo bija izveidojies grūtniecības diabēts, baidījos, ka tas varētu ietekmēt bērniņa veselību.
Dzemdības nesagādāja nekādas lielas grūtības. Domāju, ka viss pagāja viegli, jo klausīju vecmāti, kura bija manās dzemdībās. Kad bija grūti, domāju par to, ka meitiņai ir grūtāk nekā man pašai.
Pēc dzemdībām visgrūtāk bija sadzīvot ar šuvēm un pierast pie barošanas ar krūti, bet es ātri pieradu un tagad viss ir kārtībā.
Vai bija/ ir nepieciešams kāds atbalsts izglītības, sociālajā, psiholoģiskajā vai juridiskajā jomā?
Nē, mums nekāds atbalsts nav bijis nepieciešams.
Kādu atbalstu šobrīd saņemat?
Mans atbalsts ir mani tuvākiem – Dāvis, mamma un tētis. Vienmēr varu paļauties uz šiem cilvēkiem. Neuzskatu, ka man kaut kā trūktu.
Vai ir viegli būt nepilngadīgiem/ jauniem vecākiem? Kas to ietekmē?
Mēs abi gribējām bērniņu, lai gan zinājām, ka viegli nebūs. Varu teikt, ka lieliski tiekam galā ar visu un cenšamies meitiņai dot labāko. Mūsu lielākās grūtības saistās ar finansēm, bet kaut kā tiekam galā.
Kas padarītu jūsu ikdienu vieglāku?
Kā jau minēju, tad mūsu meitiņa ir mierīga un lielas problēmas nesagādā. Būtu vieglāk, ja būtu lielākas finansiālās iespējas.
Vai saņēmāt Dzemdību nama fonda dāvināto somu? Vai tā bija noderīga?
Jā, somu saņēmām. Somā bija patiešām lieliskas lietas, kas noderēja gan dzemdībās, gan pēc tām. Teiktu, ka visa bija daudz, pat par daudz!
Kā draugi uzņēma ziņu par jūsu grūtniecību? Kādas tagad ir attiecības ar draugiem?
Sākumā draugi neticēja, domāja, ka jokojam. Bija šokā. Grūtniecības laikā apjautājās, kā jūtos. Tagad attiecības ar draugiem ir labas, saka, ka esam labi vecāki un tiekam galā ar visu. Bieži apjautājas, kā meitiņai klājas.
Kā radinieki uzņēma ziņu par jūsu grūtniecību? Kādas tagad ir attiecības jūsu starpā?
Ģimene sākotnēji bija negatīvi noskaņota, jo mūsu grūtniecība bija pārsteigums, kuram neviens nebija gatavs. Tagad visi ir pieņēmuši to, ka mums ir meitiņa, un sniedz atbalstu, kā vien var. Mana mamma saka, ka cenšas palīdzēt, cik vien spēj.
Ko vēlētos pateikt citiem jauniešiem līdzīgā situācijā, kuri uzzina, ka gaidāms bērniņš?
Ja ir sanācis tā, ka ir pieteicies bērniņš, protams, ka jāizvērtē visi apstākļi. Esmu pret abortiem, bet saprotu, cik ļoti svarīgs ir apkārtējo (partnera un ģimenes) atbalsts. Meitenēm vispār ir jābūt pārliecībai, ka viņas var uzticēties un vēlas ģimeni ar cilvēku, kurš ir bērna tēvs.
Vai plānojiet turpināt mācības, atgriezties skolā? Ja nē, tad kādi ir iemesli vai šķēršļi jūsu lēmumam?
Es uz doto brīdi mācos attālināti. Dāvis strādā un uztur mūs.
Vai pirms grūtniecības jebkad dzīves laikā skolā vai pie ģimenes ārsta saņēmāt informāciju par seksuālo un reproduktīvo veselību? Vai tas ir nepieciešams?
Jā, es saņēmu visu sev interesējošo informāciju. Man mamma ļoti daudz stāstīja par visu. Protams, ka jauniešiem ir vajadzīga informācija par drošu dzimumdzīvi, par izsargāšanos no seksuāli transmisīvām saslimšanām un to, kā nepalikt stāvoklī, kad tas nav vēlams. Manuprāt, vislabāk saņemt informāciju no cilvēka, kuram var droši uzticēties, uzdot jautājumus. Man šāds cilvēks ir mamma.
Pēc mūsu sarakstes Danielas mamma vēl piebilda: “Grūtniecība bija ne visai vienkārša vai viegla. Bija daudz veselības problēmu. Es, kā mamma, visam jutu līdzi, palīdzēju, kā vien varēju un mācēju. Pats satraucošākais un emocionālākais moments bija mazulītes dzimšanas brīdis, kurā biju klāt, kopā ar abām savām mīļajām meitenēm. Priekš manis tas bija skaists, satraucošs brīdis, jauns statuss un pārdzīvojums. Viss ir labi un es, kā omīte, esmu laimīga!”
Saku milzīgu paldies savā un projektā iesaistīto vārdā Danielai un viņas ģimenei par atsaucību, atklātību un milzīgajām rūpēm, kuras viņi velta viens otram!
Lai šī intervija kalpo mums visiem par atgādinājumu tam, ka cilvēks ir spējīgs tikt galā ar jebkuriem izaicinājumiem un grūtībām, ja viņam blakus ir atvērti, mīloši un atbalstoši cilvēki – ģimene, radi, draugi, kaimiņi, skolotāji, veselības aprūpes speciālisti, mentori, sociālie darbinieki un citi līdzcilvēki. Lai šī saruna un mūsu projekts kalpo mums visiem par iedvesmu katru dienu paraudzīties apkārt, vai kādam līdzās esošam cilvēkam nav vajadzīga mūsu atvērtā sirds, dzirdīgā auss, siltā plauksta vai atbalstošs vārds!
Linda Veidemane, Latvijas Vecmāšu asociācijas pārstāve Projektā “Mazaizsargātas sabiedrības grupas-nepilngadīgo grūtnieču interešu aizstāvība, veidojot valsts atbalsta sistēmu, II posms” finansē Sabiedrības integrācijas fonds un Eiropas Savienības – NextGenerationEU piešķirtajiem līdzekļiem. Projektu īsteno Bērnu slimnīcas fonds kopā ar Latvijas Vecmāšu asociāciju un Dzemdību nama fondu.
